Tukšā mājā
kavēties steidz.
Kājslauķis put,
domas zūd.
Zūd un pazūd.
Viss atkal ir tukšs.
Pat kājslauķis sauc,
pēc putekļiem kauc.
Tukšā mājā,
tukšs ķermenis
pēc domām sauc.
/L./
Vēja brāzma.
Kritiens.
Piezemēšanās.
Neviena drumstala.
Nekas.
Nāvīgs tukšums.
Es ticu vārdiem skaistiem,
Ar sudraba tinti triektiem.
Pret papīra lapu
Lieliem, bieziem triecieniem,
Kas sirdī mieru rod
Un siltumu dod,
Kad sals sažņaugties liek.
Pie stiklota loga asaras viņš lej.
Melnā frakā,
tas drumstalas lasa
un sāpi čukst,
stiklotai loga rūtij,
kas pret princesi veras,
pret viņa vietu,
no kuras maigiem soļiem
izsoļo viņa…
….ar baltu kleitu un melnu fraku,
Citu melnu fraku sānis.
Kāds spēlē ērģeles,
šīs vecās ērģeļu skaņas,
ar putekļu kārtu klātās
un lēni sadziedētās.
Zināmas skaņas tās spēlē
Un tērauda nazis pušu rauj,
rētu ilgi dziedēto,
un tukšums var brīvību gūt.
Tukšums vēl kavējas te,
pie vecās loga rūts,
pie vecās ērģeļu dziesmas,
par tauriņu nosmacēto
un vāku aizcirsto.
/L./
Putni. Lidojums. Es.
Mirkļi, kad es staigājot lidoju.
Atkal es pieķeru sevi lidojot!
Atkal manas domas laiski lido kopā ar mākoņiem!
Tās nedomā nolaisties uz zemes, tām ir tik labi…
tik labi tur augšā debesīs. Debesīs, kur viss vienlīdzīgs –
putni, mākoņi, es, manas domas, sapņi, ilūzijas…
bet ja vien, tas būtu tik vienkārši un iespējami –
palikt augšā pie savām domām, sapņiem…
ja vien mēs to varētu, ja vien mums kāds to neliegtu, ja vien….
Un atkal es jau lidoju, atkal es aizķeru savu domu aiz auss ļipiņas
un spītīgi to velku lejā. Lejā, kur iespējams likšu tai izgaist
vai varbūt tomēr, tā stipri saņemsies un tik pat spītīgi kā es viņu novilku lejā,
viņa darīs visu lai piepildītos, lai doma, ko izsapņoju ar degunu gaisā iesoļotu manā
pasaulē, mūsu visu pasaulē, kuru mēs redzam visu laiku, kuru mēs nievājam cik tik spēka.
cik sen šeit neesmu viesojusies,ierakstījusi kādu jaunu rindu… Kāda sliņķe esmu palikusi. Kaut gan - nē! es neesmu sliņķe, esmu parasts mūsdienu tīnis ( sauksim mani tā (giggle) ) , kas iemīlējies dzīvi,tik sasodīti, tik īsā laikā,bet šoreiz man domas gribas bīdīt uz citu pusi,nevar jau par sevi vien runāt!
Man mieru neliek doma - kādas vērtības cilvēkam ir iemācītas,kas cilvēkam dzīvē liekas galvenais,ja zem galerijas nosaukuma “ģimenes pieaugums” tiek ievietotas bildes ar attēliem kuros ir tikai automašīna. Jā, es esmu auzināta pēc citas vērtību skalas. Skalas,kas man liekas,ka pilnīgi normāla,pieņemama un pat mazliet dievināma. Par vērtībām un morāles principiem jau nav vērts strīdēties,kas iemācīts tā cilvēks domā un domās un tālāk tādu audzinās savu bērnu,ja maz tāds būs,ja ģimenes pieaugums ir mašīna. Tad kas ir bērns? Liekas rūpes? Vai drīzāk ģimenes jaunieguvums ( šos vārdus vairāk uz lietām,priekšmetiem attiecinātu,šajā gadijumā uz to pašu mašīnu). Kādam varbūt iešausies prātā doma - ”velns parāvis,kā tad viņa ir audzināta? kā? ” - Tā vienkārši nekas nenāk viegli,bez smaga darba un pacietības. Galvenais ir balsts ģimenē un labestība,nevis mājas stāvu augstums vai mašīnas modelis nr.1 . Jā, dažreiz ar savu labestību cilvēks var iet kur vien vēlas,bet tāpat saņems pārmetumus,lai jau tā būtu! Nav vairs labdara problēma,ka otrs nespēj pieņemt labo! Ne jau vecumdienās tev palīdzēs lietas un priekšmeti,nauda,bet gan viss tas ko būsi devis pasaulei,tātad - viss labais! Nu protams,neesam jau neviens tik traks,ka neapzinamies,ka naudai tiešām ir liela vērtība un nozīme,arī man ir svarīga nauda,bet ne jau tika daudz naudas ir vajadzīgs,ka varētu izrakt baseinu un piebērt pilnu un pēc tam peldēt naudā,tiešām nē! šodien jau neko neiesākt bez naudas,bet un tomēr nevajag aizmirst cilvēcisko un sirdij tīkamo.
Es nespēju iedomāties,ka spētu vērtēt cilvēkus pēc naudas maka biezuma,nē, es tā nespētu. Paldies maniem vecākiem,kas man ir iemācījuši,ka nekas nenāk viegli un ka par naudu nekad nevarēs nopirkt pašu galveno - veselību.
jā,reizēm ir labi pabazerēt ar sevi,kad nav neviena cita…kad negribas tā īsti negribas ar kādu runāt.
mans blogs,manas domas,mani komati,manas kļūdas - manas
***
es apsolu,ka reiz ticēšu tev
es apsolu,
es ticēšu
kad pēdējais vilnis izmetīs savas baltās krēpes
kad pēdējais putns būs savu ceļu nolidojis
kad pēdējais vārds būs izsacīts
es apsolu,
es ticēšu
visam ko tu teiksi,
bet pagaidām
NEKĀ
tavi vārdi aizlido līdz ar vēja brāzmām
***
Nakts sāk nobālēt,bet migla vēl turas
Šo miglu pat iekšēji sevī vēl jūtu
Liekas tik sveša
Bet sirdij tik tuva šī jūta
Šī jūta par dienu jaunu
Kas nomainīs miglu tik viegli
Tik viegli tā uzklās tai audeklu
Kas dzidrāks par dzidrāko ūdeni
Tik viegli tā liks sajukt prātā
It visam kas stāsies tai pretī
It visam kas naidu tai raidīs
It visam kas dunčus tai trieks
It visam kas audeklu raus
Līdz pienāks atkal tas laiks
Tas laiks kas pieder vien miglai.
/ L. /